Lepnums Un Spīts

Kā melna čūska pie mums līda kristietība
Pilna ar indi, tā gadsimtiem asinis zīda

Romā saveidota
Muļķiem ticība dota
Un dieva vietnieks uz zemes
Kas nu tik rīkos un lems

Bet aiz skaistiem vārdiem,
Zelta rāmjiem ar mocekļu tēliem
Mirkst asinīs rokas, un mute pilna ar meliem

Tik daudz bij pūliņu pielikts, bet maz izdarīts
Jo bija mums sīkstums, lepnums un spīts
Un vēl arvien tautas dziesmas te dzied
Par mīļo Laimu, kas pār pagalmu iet

Cik svētvietu nopostīts
Ozolu nocirsts, akmeņu saskaldīts
Bet Pērkoņtēvs vēl arvien debesīs rūc
Un saulgriežu naktīs Jāņu ugunis kurs

Mūsu sīkstums, lepnums un spīts

Un kā senāk sirma māmuļa rakstu rakstiem jostas auž
Ir tautas spēks tais senču zīmēs,
par mūsu dieviem tās pauž

Bet čūska lokās un šņāc, neparko negrib tā mirt
Vēl tai dzīvību pietiek, kamēr muļķi uz pasaules ir