Tur aiz debess malas
Nebij' milzis mans draugs, ne ar' mazais kāds
Tāds pats kā mēs visi, ne ar ko savādāks
Div' rokas, div' kājas, acis kas mirdz
Viss savā vietā, arī sirds
Viņš tālumā vērās, kā gaisma bij' klāt
Ne to sasmīdināt, ne sarūgtināt
"Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas!"
Tas spītīgi teica un atvadījās
Viņš gāja un gāja, neatskatījās
Augša rāpās uz visa, kas pagadījās
Koku celmiem un statuju postamentiem
Baznīctorņiem un pagānu sakramentiem
Kamēr reiz kalna galā tas uzdūrās
Kādam vīram, kas ar' tālē lūkojās
Tik uz mirkļi saskrējās viņu skats
Un tie saprata - mēs esam viens un tas pats
Jau sen neviens dienas vairs neskaitīja
Cik reižu laiks gadskaitļus samainīja
Neba es savādāks, bez grēka kāds
Tāds, kā pāraudzināts, kā izlutināts
Bet tad kādudien bilde man trāpījās
Kur viņa tik lieliski izskatījās
Vēl viņa un viņa un abi mēs
Līdz es nolēmu - tas kaut ko nozīmē
Pret rītu mans draugs bija atgriezies
Ne pārmocījies, ne noraizējies
Kūru pirti, lai putekļus nomazgā
Baltu kreklu un dažus mēriņus klāt
Man nekas viņam nebija jājautā
Viņa acīs viss pateikts bij' tik un tā
"Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas!"
Tas domīgi teica un atvadījās