Dzīvīte
Jānis Mediņš, Fricis Bārda
Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī
Vējā kā žubīte liepzariņā
Daudz tu man solīji, maz tomēr devi
Vai nav vienalga, rai-dai-dai-dā
Dzintara gredzenu solīja saldi
Dziļjūras vārava visskaistākā
Gredzens un devēja, putas un maldi
Krastā tik viļņi dej, rai-dai-dai-dā
Skumjas un laime kā vītenis vijas
As'ra krīt biķerī zeltzeltītā
Dienā, kad krūtis raud nakts melodijas
Dienā, kad jādzied man, rai-dai-dai-dā
Krūtīs, kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris
Vieglāk tā glabāt to baltsmiltājā
Vaiņagā pēdējais zieds, kad būs iris
Izirs ir vaiņags pats, rai-dai-dai-dā
Pārtrūks un izirs, un velti sirds taujā
Brīdi kā rūgto vērst saldākajā
Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā
Pārtrūksi tomēr reiz, rai-dai-dai-dā